Par algu izmaiņām 2026. gada 2. ceturksnī
Jau otro ceturksni pēc kārtas algu dati šokē un vēl šokēs banku analītiķus. Varētu teikt “algu pieauguma dati”, bet neceļas roka to darīt. Jo algas gada laikā augušas tikai par 4,3%, bruto algai sasniedzot 1886 eiro. Daudzās Eiropas valstīs darbinieki varētu par šādu izmaiņu tempu sapņot, bet laime ir lokāla. Vēl trakāk – algas par nostrādāto stundu augušas vēl mazāk, tikai par 3,9%. Vājš mierinājums – CSP saka, ka reālās algas jeb pirktspēja tomēr augusi par 1,1%. Šis skaitlis vienlaicīgi izklausās labāk un vēl sliktāk. Vēl pavisam nesen nominālais algu pieaugums bija divciparu skaitļu zonā un reālais neto pieaugums – tuvu tās robežai. Pēdējo reizi šāds vai vājāks reālo algu kāpums bija pirms trim gadiem, kad inflācija bija daudz augstāka.
Te jāņem vērā, ka reālās neto algas pieaugumam ir arī nodokļu izmaiņu komponente. Pat, ja nodokļi vispār nemainās (tieši šogad – mainās, bet nedaudz), tad efektīvo nodokļu likmi jeb nodokļos samaksāto summu attiecībā pret katra strādājošā (nevis vidējā darbinieka) ienākumiem ietekmē tā saucamā “nodokļu rāpošana” jeb “tax creep”. Augot vidējām algām, nodokļi var automātiski kļūt “smagāki”, pat, ja it kā nekas nemainās. Citiem vārdiem, arvien mazāku nodokļu maksātāju ienākumu daļu pasargā neapliekamais minimums. 2026. gada sākumā neapliekamais minimums strādājošajiem pieauga no 510 līdz 550 eiro. Šogad 25,5% likme attiecas uz ienākumiem, kas pārsniedz 105 300 eiro. Agrāk tieši šādas likmes nebija, bija 20%, 23% un 31% progresīvās likmes, bet 25,5% likme faktiski bija ienākumiem pie 78 100 eiro sliekšņa. Nodokļu efektīvo likmju samazināšanu apliecina šāds fakts – algu mediāna (jeb “visvidējākā” alga) bruto izteiksmē 2.ceturksnī gada griezumā auga par 4,3%, bet algu mediāna neto izteiksmē auga straujāk, par 5,1%. Šī atšķirība arī norāda, ka “uz rokas” ienākumu nevienlīdzība nedaudz samazinājās.
Algu pieaugums ir lēns un vienlaikus noslēpumains tāpēc, ka algu fonds jeb darba devēju kopējās izmaksas 2. ceturksnī nomināli jeb “melns uz balta” izteiksmē auga par 6,4%, tātad ievērojami straujāk par algu kāpuma virsraksta skaitli jeb 4,3%.
Tāpat kā klasiskajā mūzikā, disonantei seko atrisinājums, kas ved uz konsonanti jeb harmonisku skanējumu, tātad ziņa, ka ir audzis arī nostrādātais laiks. Ņemot vērā arī to, atklājas, ka mūsu acu priekšā ir izspēlēta viltota drāma. Pērn 2. ceturksnī kopējais algu fonds auga par 6,2%, tātad pat lēnāk nekā šogad. Taču uz šī gada sasnieguma fona algu saņēmējiem nostaļģiju var radīt 2024. gada 2. ceturksnī notikušais (+8,7%), pat nerunājot par 2023. gadu (+10,2%) un 2022. gadu (+11,9%) vai 2021. gadu (10,3%). Tikai 2020. gada skaitlis (-5,2%) ļauj zaļajai skaudībai uz mirkli pazust no sejām, bet te jāņem vērā grūti aizmirstamu notikumu ietekme tajā brīdī. Tāpat to, ka 2022. gadā patēriņa cenu inflācija bija 17,3%, šogad vidēji varētu būt nedaudz virs 3%.
Svarīgi piebilst arī sekojošo – te ir runa ne par visu neto vai pat bruto algu summu, bet algu un darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu (VSAOI) summu, tātad darbinieku šodienas un arī nākotnes ienākumiem, abi ir svarīgi.
Skatoties tālāk pagātnē, ir jāskatās līdz 2011. gadam, lai atrastu brīdi, kad algu fonds “melns uz balta” izteiksmē auga lēnāk nekā šogad. Turklāt iepriekšējā desmitgadē inflācija vairākumā gadu bija ļoti zema vai nekāda. Līdz ar to darba ņēmēju nopūtām galu galā ir pamats. Taču arī te ir pretarguments – viņu reālie ienākumi ilgākā laikā vidēji ir auguši straujāk nekā reālais IKP. Tātad viņi ir pārdalījuši kopējo pīrāgu par labu sev. Kapitālisms ne vienmēr strādā kapitālistu labā, uzņēmumu konkurencei darba tirgū ir nozīme. Vai mēs zinām, cik patiesībā strauji augām reālais IKP, tas atkal ir cits jautājums, bet izspēlēt visu šo neīsto drāmu vēlreiz būtu ļoti nogurdinoši. Statistika reālās pasaules īpatnību, ne statistiķu dēļ gandrīz vienmēr ir kaut nedaudz aptuvena, bet tai nav alternatīvu.
Pēteris Strautiņš, Luminor bankas galvenais ekonomists